Māju/Māņu sajūta

No rīta pamodos un devos uz lekciju (īstenībā uz KD labošanu)... Autobus kā vienmēr pārpildīts un gaisa trūkums sāk redīt tādu nospiestības sajūtu, ka jūtu ka kakls kliedz pēc kautkā dzerama.
Pārrakstīšana neveicās īpaši labi, vismaz man tā liekas.
Atkal sabiedriskais - šoreiz tramvajs un izkāpis tramvaja galapunktā ievelku elpu un mani sāk pārņemt kāda sajūta, sajūta ko sākumā nemāku noraksturot....

Dodos uz Kronvaldaparku un sēžu koku paēnā, lasu "Mockingjay", kas ir 3šā daļa "The Hunger Games"
vēl galvā skan grāmatas pēdējās rindiņas:

" Man vajag pieneni pavasarī. Koši dzeltenu, kas nozīmē atdzimšanu, nevis iznīcību.

Solījumu, ka dzīve turpināsies, lai cik smagi būtu zaudējumi. 

Ka viss var atkal būt labi. 

Un tāpēc tad, kad dzirdu čukstu:

Tu mani mīli? - Īstenība vai izdoma?, 

es atbildu: - Īstenība. "

Appēdu divas bulciņas un padzeros, kamēr veicu pastaigu pa parku un saprotu ka mana sajūta ir MĀJU sajūta, sajūtu ko nebiju sen jutis- noteikti jau kādu gadu !

Un vēl es tapu atskārtis ka mani murgi vairs nav mani- ti ir pārgājuši kādam citam laikam, jo es neraujos augšā naktī- sviedros un bailēs... Es guļu mierīgāk par mierīgu un tas mani uztrauc, jo liek domāt par Māņu sajūtām, ka itkā dzīve mani būtu apmānījusi un ievīstīju šajā mierā un itkā Laimē.

"Take my eyes, make them Yours
Take my heart, make it Yours
You are the giver, creator, destroyer
Mold me, make me, shape me
Cause I want to run ’til my feet grow tired
Carry me, carry me home"

Atkal man galvā ir pārāk daudz domu un es nespēju atškirt kuras ir īstas un kuras tikai maldi... 

Cerams, ka ar laiku es dabūšu savu galvu skaidrība !!!