Bija miglains rīts un pulkstenis jau sita savu sesto stundu.
Mēs bijām kā no mājām izmesti, mēs bijām bērni.
Pusnakti pārcietuši.
Pārcietuši naksnīgo karu starp prātu un sirdi un atgriezušies saules sākumpunktā.
Sirds netīra, prāts apjucis. starp cilvēkiem, kas steidzās savās rīta gaitās, mēs pazudām.
No mūsu bērnības nevainīguma bija nomirušas visas pēdējās paliekas, jo, kad divi kaili miesas gabali saskaras, tad jebkāda veida nevainība mirst.
Tā mirst, smilkstot pēc elpas, pēc dzīves, pēc atdzimšanas.
Bet tai nekad vairs nebija lemts atdzimt.
Tā bija aizgājusi nebūtībā.
Tagad bijām palikuši tikai mēs, mazliet saules un ļaudis aiz loga.
Godīgi sakot, man viņus bija žēl, jo tie neredzēja to, ko redzēju es - katru elpas vilcienu, katru plaksta raustīšanos un ķermeņa trīsas, tie nejuta to, ko jutu es, jo savā ikdienas steigā tie bija aizmirsuši, , kas ir laime - tā nav nauda, ne arī darbs, bet gan iespēja, iespēja nonākt saules sākumpunktā.
Man uz brīdi uz rokām parādījās zosāda, mazliet tirpums.
Viņas siltums mani sildīja vairāk nekā saule un es biju gatavs.
Gatavs tur gulēt un nekad vairs necelties no šī gultas, no šiem palagiem un
no viņas apskāvieniem.
Laime šobrīd likās tik abstrakts jēdziens, ka man bija bail tās.
100% zināju tikai vienu,
es zināju tikai viņu,
es zināju ka dēļ viņas
es ar smaidu sejā vienmēr atgriezīšos saules sākumpunktā !
Sāka skanēt telefons un melodija likās tik sirdi mierinošā,
likās ka laiks vairs neeksistē, mūzikā pluss ieelpa radīja tā kā aizmirstības effektu.
Šis brīdis bija liktenīgs,
Šīs sajūtas bija izškirīgas.
Šī vizija man jau nedēļu bija galvā,
Ta bija kā pareģojums par vakardienu,
par šo rītu,
Par rītdienu.
Šis bija un ir saules sākumpunkts !
